Kāda jūsu personīgā īpašība jums dzīvē ir traucējusi visvairāk? Man taisnīgums un godīgums. Ļoti atspēlējies, jo lielākoties dzīve sastāv no savstarpēju labumu un attiecību vīšanas, kur viens atbalsta otru. Un tur tu vai nu esi, vai neesi.
Comments
Log in with your Bluesky account to leave a comment
Bieži vien ideālisms traucē. Un nezinu, kā to īpašību nosaukt - varbūt piezemēts ego, nemāku ar elkoņiem izsist vietu, skaļi uzstāties ar savu viedokli, atrasties īstajā laikā un vietā, lai gūtu sev kādu izdevīgumu.
O, jā, es arī dažkārt domāju- kā sanāk tik līgani izteikties par visu un būt. Man katra lieta prasa piepūli un šaubas, ok, rezultātā to darbi pirms tam neredz, bet dzīvē viss dzimst ļoti lēni
Ah, paldies! Nav vairs tālu mana pēdējā lielā izšķiršanās starp akadēmisko, privāto un politisko, jo sāk gribēties jaunu sprintiņu. Katrā jomā var konkrētajā brīdī sasniegt tik, cik var sasniegt. Varbūt privātais it is😉
Taisnīguma izjūta, jā. Es dusmojos, ja cilvēki apiet to, kā paredzēts, pati cenšos darīt visu godīgi, un to sagaidu arī no apkārtējiem. Pretī dabūju dusmas par to, ka norādu uz lietām, kas, manuprāt nav OK, un čakarēšanu situācijās, kurās biju sagaidījusi godīgumu.
Ja, sis ir loti gruti. Un liekas, ka vienmer tie izsiteji vinnee. Lai cik pasakas skaisti nebeidzas par labu godigajam, isteniba - esi zaudetajos un vel sabedajies.
Dažkārt diezgan prevalējošs ego. Ne vienmēr izdodas noķert, kad tas dominē darbībās un sajūtās. Zinu dažus cilvēkus, kuriem tas sanāk. Ļoti augsti vērtēju šo viņu izkopto spēju. Man vēl jāpaaugas :).
Ego uztur mūsu uzvedību,sajūtas par pasauli ierastajos rāmjos,bet tā dominance var ierobežot elastību,pieņemt pārmaiņas.Ego rūpējas par iekšējo bērnu,kas prasa uzmanību.Bet šai aizsardzībai ir cena – elastības trūkums. Lai augtu,jāatbrīvojas no paštaisnības un vēlmes dominēt, pieņemot ievainojamību.
Mazvērtības kompleksu, paškritikas un perfekcionisma kombinācija. Tikai pēdējā laikā sāku apgūt "pagaidām tas der" principu. Dzīvē būtu noderējis mentors, kurš nemitīgi to atgādina.
Realitātē cenšoties izdarīt ļoti labi (tur, kur to nevajag ļoti labi), neizdara pat pieņemami citas lietas. Un cilvēks jau to apjēdz, ka nav izdarīts neieciešamais un besījas un tā viss aiziet pa lejupejošu spirāli.
Primāri ir izvēlēties, ko tu NEDARI.
Manā gadījumā tieši nedarīšana ir problēma. Izvēlos nedarīt, jo nevaru izdarīt pietiekami labi, bet reizēm ir jāizdara vairākas reizes apmierinoši, lai tiktu pie perfekti.
Perfekcionisms, pedantisms un pašā agrīnajā darba pieredzē pēc Uni un stažēšanās Somijā un Dānijā (kad man bija 24-30), domāju ticība, ka politiķi un vadība strādā vērtību vārdā.
Nezinu, vai visvairāk traucē, bet mana mūžīgā vēlme ironizēt, jokot, mans itkā pozitīvi domātais sarkasms (jo pašai šķiet, ka tā ir jautrāk, vieglāk, interesantāk), aizbiedē, šķiet, ne vienu vien.
O, jā. I feel it. Pie mana tiešuma un jokiem arī ir jāpierod. Vispār es lasīju, ka pastāvīga ironija patiesībā var signalizēt par kaut kādiem tur smadzeņu darbības traucējumiem, neatceros vairs precīzi. Bet man arī patīk ierēkt.
Runaju, izlaizot linkus. Jo liekas, ka ir tacu tapat skaidrs. Bet nav. Tiri mana problema, nevienu nevainoju. Attopos, ka jaruna pakapeniski. Priecajos, ja jaruna ar vel kadu, kas lidzigs.
Nevaru teikt, ka kāda īpašiba man būtu dzīvē būtiski traucējusi, kaut vai tas pats jau minētais taisnīgums un godīgums, bet konformisma trūkums brīžiem manu dzīvi padarīja bišķi sarežģītāku, kaut gan es par to nenožēloju -)
Man ir gatavas atbildes, bet godīgi tā būtu diagnoze, kuras oficiāli man nav, bet ko es būtu pelnījusi bērnībā.
Es nemāku veidot un uzturēt draudzības un pazīšanās. Turklāt tas ēd nepamatoti daudz enerģijas. Ir tik daudz uzsvērts, cik nozīmīgs ir tas pulks apkārt, sociālās saites, kopiena... Nu jā.
Bet kā tad sev varētu acīs skatīties, ja rīkotos netaisnīgi un negodīgi? Vai tie ir kā iegūtie labumi būtu tā vērti, ka nevarētu pati sevi cienīt? Labi, ka esi tāda, kā esi:)
Haha, jā. Bija reiz X jautājums, ja par tevi būtu grāmata, kāds būtu nosaukums. Man par sevi "Nemācēja paklusēt". Reāli riebj būt Tam Vienam, kas uzdod sanāksmēs jautājumus, bet nu wtf, ja dara, tad dara 😅 Samierinos ar gadiem gan vairāk.
Situācijas var būt dažādas, bet pats cenšos nepiedalīties pasākumos, kuri neatbilst maniem principiem un standartiem. Mācīt citus dzīvot nav efektīva stratēģija.
Manuprāt, tu to uztver ļoti primitīvā veidā vai vienkārši velc uz kašķi. Cilvēku darbības jomas atšķiras. Var arī pieņemt, ka man ir atšķirīga pieredze. Ne visam ir jārezonē ar tevi
Comments
Primāri ir izvēlēties, ko tu NEDARI.
Bet īsti nav par ko runāt, ja nav konkrētikas.
Es nemāku veidot un uzturēt draudzības un pazīšanās. Turklāt tas ēd nepamatoti daudz enerģijas. Ir tik daudz uzsvērts, cik nozīmīgs ir tas pulks apkārt, sociālās saites, kopiena... Nu jā.