Bērnībā,lasot pasaku par pūķi, kuram nocērt galvu un vietā izaug trīs, domāju,ka tā ir briesmīga pasaka.Tagad saprotu, ka tas bija instrukciju buklets pieaugušo darba dzīvei. Izdari vienu, trīs pienākumi vietā. Un neviens pat nesāk apspriest, kur paliek ‘nocirstās galvas’…laikam kļūst par sapulcēm.
Nu man ir 13 gadi šogad, es laikam jau pēdējos 10 gadus saku, ka eju prom no sektora, bet nevaru aiziet:) Visu laiku kaut kas jāpabeidz. Baigi paņem enerģiju tā resursu diedelēšana katram solim un attieksme kā pret "mazo, labo darbiņu darītājiem". Tagad gan tiešām lēnām pakoju mantas, nezinu gan kur
Naudas prasīšana un atrašana vēl ir mazākais, bet nu tās atskaites. Jēzu Marija... Vienmēr tā sajūta it kā es zagtu kaut ko. Kāpēc neviens nesaprot, ka ne jau vieglas dzīves meklējumos cilvēki dibina NVO un palīdz citiem?
Nu es paņēmu grāmatvedi no privātā sektora ar domu, ka varētu sakārtot kaut ko pēc būtības, bet beigās esmu nokārusi ar nebeidzamām atskaitēm, tur ir tāds admin slogs, ka vnk vāks. Vienu papīru viļā 6 cilvēki. Nav no kura gala pat sākt optimizāciju, tikai apaugam ar procedūrām un tabulu kalniem
Ha! Katra valsts iestāde un fonds tagad lepni, ka izveidota digitāla sistēma, kurā viņiem viss pārskatāmi un saprotami. Tad nu NVO baksta tos ciparus un tekstus 7 dažādās sistēmās un griezumos. Pēc tam vēl visu 3 reiz paskaidrodami un pamatodami.
Comments