Profile avatar
malduguns.bsky.social
Ja kāds man tagad jautās, kam tik daudz spēles, es atbildēšu, ka pūlos radīt sevi vēlreiz, taču labākā veidolā.
87 posts 39 followers 112 following
Regular Contributor
Active Commenter
Posts 21 Comments 29

Veikalā roka stiepjas pēc dienišķās riekstu devas, skatos "ražots ASV". Nebūs. Vispār diezgan traumējoši pēc dzīves ar Holivudas varoņstāstiem, kur Amerika ir nesatricināms labā bastions, pārslēgties uz gandrīz pretēju realitāti.

submitted 3 days ago • 0 comments

Šodien pēc ilgiem laikiem nolēmu nespiest sevi darīt neko, ko negribas. Sākumā ilgi nedarīju pilnīgi neko, bet tad lēni sāka mosties kaut kāda griba, ko iztulkoju kā "vismaz redzēt kaut ko lielu un skaistu, ja ne to pieredzēt". Tā nu devos uz tuvāko lielo skaistumu, ko varēju iedomāties.

submitted 7 days ago • 0 comments

Izturēt. Rāpot uz priekšu, lai kā (tikai) sajūtas nekliegtu, ka vairs nevar, ka nav vērts, un lai cik vilinoši klusa un maiga nešķistu padošanās nebūtība.

submitted 9 days ago • 0 comments

Zem loga kaut kādi jauni čaļi dzīvo īsto dzīvi: Nr1: (neskaidri) nu, ejam pie meitenēm Nr2, Nr3: nevar, viņas šitādu ieraudzīs un sabaidīsies Nr1: nu, ejam (vemj)… ejam pie meitenēm Nr2, Nr3: nevar iet tāds pie meitenēm (meklē somā salvetes, liek “iz*ist šito kolu”)

submitted 25 days ago • 1 comment

Man nav depresijas, jo gadiem reliģiozi pildu mentālās veselības minimumu (kustības, vitamīni, miegs, nekādu kaitīgu vielu), tomēr jāatzīst, ka jau sen manā dzīvē nav nekā, kā dēļ mosties ar priecīgām gaidām. Ir pienākumi, kurus izturu, vai arī nekas, tukšums. Es tā gribētu kaut ko priecīgi gaidīt.

submitted 28 days ago • 1 comment

Biju gandrīz aizmirsusi, cik kvēli es mīlu ChatGPT.

submitted 30 days ago • 0 comments

Dzīvot ir tik prātam neaptverama iespēja, ka vairums nespēj to grandiozumu izturēt un novēršas, glābjoties mierinošos niekos, kas neuzliek lielu atbildību. Es diemžēl arī piederu šiem cilvēkiem, vienīgi, gadiem ejot, megalofobija sāk klauvēt no apakšas – kā šausmas no apmēra, kādā dzīvi izniekoju.

submitted 33 days ago • 0 comments

Šodien pirmo reizi noticēju, ka vasara atgriezīsies. Varbūt gaisma pie vainas, bet varbūt encefalīta potes reibums (mazliet bail, ka ērces bariem skries virsū pēc tik siltas ziemas).

submitted 36 days ago • 0 comments

Vienā brīdī sapratu, ka pasaule, ar kuru mani vecāki bija uzauguši un kurā bija jutušies jauni, stipri, aizrautīgi un kā mājās, pamazām noveco, sairst un mirst, un es nevarēju iztēloties, cik šausmīga sajūta tā varētu būt. Izskatās, ka ir piezagusies arī mana kārta.

submitted 37 days ago • 0 comments

Vēl 100 pietupieni, un tad viss #Day30! Vispār veselības atgūšanai šis nostrādāja pārsteidzoši labi.

submitted 38 days ago • 0 comments

Man ļoti nepatīk pumpēties, bet nevar noliegt, ka no visiem vingrojumiem tas visvairāk dod sajūtu, ka to dzīvi ir iespējams pievarēt.

submitted 40 days ago • 0 comments

Ir jauki, ka mazas pastaigas attālumā no pilsētas centra ir kas šāds. Labu dzīvi nav obligāti jāmēra ar stiklotām fasādēm un debesskrāpjiem. Saistīti: es laikam gribu dzīvot Bieriņos.

submitted 41 days ago • 1 comment

Skatoties “Melno samtu” aizdomājos, kādēļ, lai arī pēc ļoti daudziem kritērijiem man ar šo paaudzes portretu vajadzētu identificēties, tas tomēr paliek svešs. Laikam tādēļ, ka, saskaroties ar dzīves neatbilstību gaidām, tā vietā, lai pieņemtu haosu, vienmēr tiecos pēc tukšuma. Filma jauka tik un tā.

submitted 42 days ago • 0 comments

Šī ir tā reize, kad gandrīz sāku nožēlot savu principu labās filmas neskatīties ātrāk kā 5 gadus pēc to iznākšanas.

submitted 47 days ago • 0 comments

Kaut kur starp bērnību un tagadni man kaut kas izkrita un pazuda. Tas nebija kāds nieks, kā varbūt tobrīd domāju, ja vispār pamanīju, bet atslēgas elements, kas ļauj pilnīgi un tieši pieredzēt dzīvi, neatliekot to un nevairoties no sevis. Mani uz priekšu dzen vienīgi naiva cerība, ka reiz to atgūšu.

submitted 48 days ago • 0 comments

Noskriet dienas plānu un tad bez sirdsapziņas pārmetumiem doomscrollot ♡

submitted 49 days ago • 0 comments

Noklausījos to interviju. Īpaši nesašutu, laikam tādēļ, ka aiz mūsdienām eksotiskajiem uzskatiem sajutu ko pazīstamu – izmisumu eksistenciālu draudu priekšā: es beigšos, mana dzimta beigsies, mana tauta beigsies. Atšķirībā no Agneses man vienkārši nav pārliecības, ka varu tur ko līdzēt.

submitted 50 days ago • 0 comments

Izdomāju sev miniprojektu šim gadam. Viegli nebūs, jo man riebjas rakstīt ar roku, bet jūtu, ka vajag, un no visiem gadiem šis noteikti būs tam vispiemērotākais.

submitted 51 days ago • 0 comments

No gaišās puses – šajā drūmajā gada nogalē izkristalizēju efektīvākās izdzīvošanas metodes: -iešana ārā dienas gaišajā laikā -fiziskās slodzes kāpināšana -ziemas peldes -garas brīvdienas -40+h gavēnis restartam (reti) -magnija glicināts u.c. nieki (+silta ziema, kurā ārā var normāli pārvietoties)

submitted 53 days ago • 0 comments

Šis, iespējams, bija manas (līdzšinējās) dzīves neveiksmīgākais gads. Nekas nekur nesanāca, slimoju, daudz disociējos, jutos vientuļa. Esmu pateicīga par visu, kas ļāvis neieslīgt depresijā, bet ceru, ka nākamgad pūliņi neizčākstēs un atnesīs dzīvi, kurā aktīvāk gribēsies piedalīties.

submitted 54 days ago • 1 comment

Aizgāju nopeldēties, mājupceļā izliju līdz ādai – sajūtas kā vasarā, ne 30. decembrī.

submitted 54 days ago • 0 comments